Bija kāds bagāts vīrs; tas ģērbās purpurā
un smalkā audeklā un dzīvoja ikdienas kārumā un līksmībā. Bet viņa
durvju priekšā gulēja kāds nabags, vārdā Lācars, tas bija apklāts ar
vātīm. Un priecājās, ja varēja ēst druskas, kas krīt no bagātnieka
galda. Un suņi nāca un laizīja viņa vātis. Bet gadījās, ka nabagais
nomira—un eņģeli viņu aiznesa Ābrahāma klēpī. Arī bagātnieks nomira un
tika aprakts. Un no elles, kur viņš cieta mokas, viņš pacēla savas acis
un ieraudzīja Ābrahāmu no tālienes un Lācaru viņa klēpī. Tad viņš sauca
stiprā balsī: Ābrahāma tēv, apžēlojies par mani un sūti Lācaru, lai tas
iemērc pirksta galu ūdenī un dzesē manu mēli, jo es ciešu mokas šai
liesmā! Lūkas 16:19-24 |
Bet Ābrahāms teica: Piemini, dēls, ka tu savu labumu esi dabūjis, dzīvs būdams, turpretim Lācars—ļaunu. Tagad viņš tiek iepriecināts, bet tev jācieš mokas. Bet turklāt, starp mums un jums atrodas liels bezdibenis, ka tie, kas no šejienes vēlētos noiet pie jums, to ne-spētu, tāpat ari no jums pie mums. Bet tas teica: Tad es tevi lūdzu, tēvs, sūti to uz mana tēva namu! Jo man ir pieci brāļi; ļai viņš tos brīdina, ka arī tie nenonāk šinī moku vietā. Bet Ābrahāms atbildēja: Tiem ir Mozus un pravieši, lai tie tos klausa. Bet tas sacīja: Nē, Ābrahāma tēv, bet, ja kāds no mirušiem pie viņiem ietu, tad tie atgrieztos. Bet Ābrahāms viņam sacīja: Ja tie neklausa Mozu un praviešus, tie neticēs arī tad, ja kāds no miroņiem celtos augšām. Lūkas 16:25-31 |